Ievads

„The“ 3T6 — Šveices albīno šūnas, kas pazīstama arī kā Swiss 3T6, NIH 3T6, 3T6 un GM05862, ir viena no ilgtspējīgākajām spontāni nemirstīgajām peles fibroblastu šūnu līnijām biomedicīniskajā pētniecībā. Šo līniju 1963. gadā izveidoja Todaro un Green no sadalītiem Šveices peles embrijiem, un tā bija viena no pirmajām, kas pierādīja, ka primārās peles embriju šūnas noteiktos pasāžēšanas apstākļos var spontāni iegūt nemirstību [1]. Turpmāko desmitgažu laikā pētnieki ir izmantojuši 3T6-Swiss albīno šūnas ārkārtīgi plašā disciplīnu spektrā, tostarp viroloģijā, DNS reparācijā, nukleotīdu vielmaiņā, receptoru bioloģijā un biomateriālu novērtēšanā. Šīs šūnu līnijas ātrais dubultošanās laiks, spēcīgās augšanas īpašības un fibroblastu morfoloģija padara to par eksperimentāli viegli izmantojamu modeli. Tās labi raksturotā reaģētspēja uz augšanas faktoriem un mitogēniem ir padarījusi to par iecienītu rīku signālu pārneses un šūnu cikla regulācijas pētīšanai gan netransformētos, gan spontāni transformētos fibroblastos.

Galvenie secinājumi

• 3T6-Swiss albino ir spontāni imortalizēta peles fibroblastu šūnu līnija, ko 1963. gadā no Šveices peles embrijiem izveidoja Todaro un Green.
• Šai šūnu līnijai ir piešķirts Cellosaurus reģistrācijas numurs CVCL_0601, un tai raksturīgs ārkārtīgi ātrs šūnu skaita dubultošanās laiks — aptuveni 15 stundas.
• Apzīmējums „3T6” norāda uz kultivēšanas režīmu, kas tika izmantots tā iegūšanai: pārnesot ik pēc 3 dienām, izmantojot inokulātu 6 × 10⁵ šūnu skaits uz plāksnes.
• To plaši izmanto viroloģijas pētījumos, jo īpaši poliomavīrusa transkripcijas, replikācijas un kapsīda proteīnu izpētē.
• Šī šūnu līnija kalpo kā uzticams modelis DNS remonta mehānismu, augšanas faktoru signālpārraides un nukleotīdu biosintēzes izpētei.
• 3T6-Swiss albīno šūnas ir uzņēmīgas pret intracelulāru bakteriālu infekciju, tādēļ tās ir noderīgas saimnieka un patogēna mijiedarbības pētījumiem.
• Šī šūnu līnija ir pārbaudīta attiecībā uz biokompatibilitāti un citotoksicitāti biomateriālu un brūču sadzīšanas pētījumos.

Kas ir 3T6-Swiss albīns?

3T6-Swiss albino (CVCL_0601) tika iegūta no Šveices albīno pelēko pelīšu veseliem embriju audiem; datu bāzē „Cellosaurus“ šīs līnijas dzimums ir norādīts kā vīriešu. Sākotnējās kultūras tika sagatavotas, sasmalcinot apvienotus 17–19 dienu vecus Šveices peles embrijus, tādēļ šī līnija nav izsekojama līdz vienam konkrētam identificētam donora dzīvniekam [1]. Šūnu līnija tika izveidota, izmantojot Todaro un Green izstrādāto nozīmīgo 3T protokolu, kurā primārās peles embriju šūnas tika secīgi pārstādītas ar fiksētiem intervāliem un inokulācijas blīvumiem, līdz notika spontāna imortalizācija. Nomenklatūra tieši atspoguļo šo shēmu: „3T“ apzīmē pārstādīšanu ik pēc trim dienām, bet otrais skaitlis apzīmē inokulātu vienībās pa 10⁵ šūnu uz plāksni. Tādējādi 3T6 tika uzturētas 6 × 10⁵ šūnu skaits uz plāksnes, kā arī radniecīgajām šūnu līnijām 3T3 (3 × 10⁵) un 3T12 (12 × 10⁵) kas aprakstīts tajā pašā pētījumā [1].

Iestādīšanas laikā izmantotie kultivēšanas apstākļi noteica iegūto fenotipu. Kamēr 3T3 šūnas tika apzināti uzturētas retā blīvumā un nekad netika ļautas sasniegt konfluenci — tādējādi radot līniju, kurai piemīt izteikta kontakta inhibīcija —, līnijas, kas tika uzturētas augstākā blīvumā, pakāpeniski zaudēja kontakta inhibīciju, veidoja daudzslāņu struktūras un sasniedza daudz augstākus piesātinājuma blīvumus [1]. Tādēļ šūnu bankas apraksta 3T6 kā līniju, kuras augšanu neierobežo kontakts, kas ir skaidrs pretstats 3T3 līnijai. Tāpat kā visas šajā pētījumā izveidotās peles līnijas, arī 3T6 izveides laikā pāriet no diploīda uz heteroploīda kariotipu, nostabilizējoties hipotetraploīdā diapazonā; krājumi ziņo par nestabilu kariotipu ar 78–81 hromosomu pamatlīniju. Šī līnija ražo kolagēnu un hialuronskābi, saglabājot noteiktas saistaudu īpašības, kas atspoguļo tās fibroblastu izcelsmi. Sugas identitāte ir apstiprināta ar augstas caurlaidspējas sekvencēšanu, kas vērsta uz citohroma c oksidāzes 1. apakšvienības (COX1) gēnu, nodrošinot neatkarīgu molekulāru apstiprinājumu par peles izcelsmi [2].

Informācija par šūnu kultūrām

3T6-Swiss albīno šūnu priekšrocības

Viena no praktiskākajām 3T6-Swiss albīno šūnu priekšrocībām ir to straujais vairošanās ātrums. Todaro un Green dokumentēja, kā jaunizveidotās 3T6 līnijas paaudzes laiks samazinājās no 29 stundām līdz 15 stundām astoņu secīgu pārnesumu laikā pēc tam, kad populācija bija kļuvusi pilnībā heteroploīda, turklāt tajā pašā līnijā tika reģistrēti rādītāji, kas bija mazāki par 14 stundām [1]. Tādējādi šūnu bankas norāda, ka šūnu skaita dubultošanās laiks ir aptuveni 15 stundas. Tas veicina augstas caurlaidspējas eksperimentālo darba plūsmu un samazina laiku, kas nepieciešams, lai iegūtu pietiekamu šūnu skaitu analīzēm, savukārt šūnu augšana kā piekļāvušos monoslāni atvieglo vienkāršu mikroskopisko novērošanu un manipulāciju.

3T6-Swiss albīno šūnu plašās eksperimentālās pielietojamības iespējas ir otrā nozīmīgā priekšrocība. Šī šūnu līnija atbalsta gan stabilu, gan pārejošu transfekciju ar dažādiem ekspresijas konstruktiem, ir izmantota poliomavīrusu produktīvai pavairošanai un uzticami reaģē uz ekstracelulāriem stimuliem, piemēram, augšanas faktoriem un purīnerģiskiem agonistiem. Šī daudzpusība nozīmē, ka viena šūnu līnija var apmierināt vairākas eksperimentālās vajadzības vienā laboratorijā, samazinot slogu, kas saistīts ar daudzu atšķirīgu šūnu krājumu uzturēšanu. Turklāt šī līnija ir pierādījusi savu lietderību dažādās disciplīnās — sākot no molekulārās viroloģijas līdz biomateriālu testēšanai —, kas uzsver tās plašo pielietojamību.

3T6-Swiss albīno šūnu ierobežojumi

Kā spontāni imortalizēta šūnu līnija, kas izveides procesā zaudēja kontakta inhibīciju, 3T6-Swiss albīno šūnas sasniedz daudz augstāku piesātinājuma blīvumu nekā normālie fibroblasti un tām nerodas blīvumam atkarīgā augšanas apturēšana, kas raksturīga kultūrām ar kontakta inhibīciju [1]. Tādēļ tās neatspoguļo kontakta inhibīcijas reakcijas, kas novērotas tādās šūnu līnijās kā 3T3, un tas var būt būtisks apsvērums, plānojot eksperimentus, kuru mērķis ir atainot normālu audu fizioloģiju. Pētniekiem, kuri pēta audzēju supresiju, no fiksācijas atkarīgu augšanas kontroli vai normālas brūču sadzīšanas reakcijas, jāievēro piesardzība, interpretējot šīs šūnu līnijas rezultātus. Kariotips ir saistīts ierobežojums: 3T6 ir heteroploīda, nevis diploīda šūna ar nestabilu hromosomu komplektu hipotetraploīdā diapazonā, tāpēc tā nav piemērota kā fons pētījumiem, kuros nepieciešams euploīds genoms.

Papildu ierobežojums saistīts ar modeļa peles, embrionālo un fibroblastisko raksturu. 3T6-Swiss albīno šūnās iegūtie rezultāti var nebūt tieši attiecināmi uz cilvēka šūnu bioloģiju vai diferencētiem šūnu tipiem. Tāpat kā visām nepārtrauktām šūnu līnijām, genomiskā novirze ilgstošas pasāžu skaita laikā var izraisīt fenotipisko variabilitāti. Tāpēc ieteicams veikt regulāru autentifikāciju, lai apstiprinātu sugas identitāti un laika gaitā atklātu iespējamos krusteniskās kontaminācijas gadījumus. Jāņem vērā, ka īso tandēma atkārtojumu (STR) profilēšana, kas ir zelta standarts cilvēka šūnu līnijām, šajā gadījumā nav piemērojama; attiecībā uz necilvēka šūnu līnijām par vispārpieņemtu pieeju tiek uzskatīta COX1 gēna DNS svītru kodēšana, un 3T6 līnija ir autentificēta tieši ar šo metodi [2].

Apskatīt pilnu specifikāciju un pasūtīt

Pielietojumi

Viroloģija un vīrusu gēnu ekspresija

3T6-Swiss albīno šūnas jau vairākus gadu desmitus kalpo kā produktīva saimnieksistēma poliomavīrusa pētījumiem. Hyde-DeRuyscher un Carmichael izmantoja NIH 3T6 šūnas, lai veiktu detalizētus kodola run-on testus un analizētu poliomavīrusa gēnu ekspresijas laika regulāciju produktīvas infekcijas laikā [3]. Viņu darbs parādīja, ka poliomavīrusa pāreja no agrīnās fāzes uz vēlīno fāzi netika regulēta transkripcijas iniciācijas līmenī. Tā vietā šī pāreja bija saistīta ar izmaiņām RNS apstrādē — šis atklājums būtiski ietekmēja izpratni par vīrusu gēnu regulāciju peles fibroblastos.

Rhee un Carmichael izmantoja NIH 3T6 infekcijas sistēmu, lai pētītu poliomavīrusa vēlā posma mRNS translācijas efektivitāti. Viņi vienlaikus inficēja šūnas ar diviem vīrusa celmiem, kas atšķīrās tikai ar to 5' nekodējošo vēlā posma līdera eksonu sekvencēm, un izolēja polisomas vēlā infekcijas posmā [4]. Viņu polisomu profilēšanas eksperimenti parādīja, ka vēlā līdera sekvence neietekmēja translācijas efektivitāti, sniedzot svarīgu mehānisku ieskatu vīrusu mRNS izmantošanā.

Papildus pētījumā Chang un kolēģi, izmantojot divas konverģējošas stratēģijas, identificēja kodola lokalizācijas signālu (NLS) poliomavīrusa mazā kapsīda proteīna VP2 C-terminālajā reģionā [5]. Izmantojot ģenētisko „subtraktīvo” pieeju, pilna garuma un saīsinātas VP2 konstrukcijas tika transfekcijas ceļā ievadītas COS-7 šūnās, parādot, ka atlieku Glu307–Leu318 noņemšana ierobežoja VP2 atrašanos citoplazmā. Bioloģiskā „aditīvā” pieeja balstījās uz NIH 3T6 šūnām: sintētisks peptīds, kas atbilst šai sekvenci, tika krustsaišķots ar liellopu seruma albumīnu un imūnglobulīnu G, marķēts ar fluorescenci un mikroinjicēts 3T6 šūnu citoplazmā, kur abi konjugāti uzkrājās kodolā, bet nekonjugētās nesējproteīnas — nē. Tādējādi 3T6 šūnu piemērotība citoplazmatiskai mikroinjicēšanai bija izšķiroša NLS noteikšanai.

DNS reparācija un augšanas faktoru signālu pārraide

3T6-Swiss albīno šūnas ir plaši izmantotas, lai pētītu jonizējošā starojuma izraisītu DNS pavedienu lūzumu reparāciju un augšanas faktoru lomu šī procesa modulēšanā. Bildin, Seregina un Zhestyanikov pētīja vienkāršās ķēdes pārtraukuma (SSB) un dubultkāršās ķēdes pārtraukuma (DSB) reparācijas kinētiku Swiss 3T6 šūnās, kas tika pakļautas jonizējošajam starojumam devās no 5 līdz 10 Gy [6]. Lai kvantitatīvi noteiktu pavedienu lūzumus, viņi izmantoja neitrālu un sārmainu elūciju, kā arī centrifugēšanu sārmainā saharozes gradientā. Pētījuma rezultāti liecināja, ka seruma atņemšana strauji samazināja reparācijas ātrumu, savukārt atkārtota stimulācija ar epidermālo augšanas faktoru (EGF) un insulīnu to daļēji atjaunoja, tādējādi pierādot tiešu saikni starp mitogēno signālu pārraidi un DNS bojājumu reparācijas spēju.

Turpmākajā pētījumā, ko veica Bil'din, Seregina un Zhestianikov, šis darbs tika paplašināts, raksturojot specifiskās DNS polimerāzes, kas iesaistītas starojuma izraisītā SSB remonta procesā proliferējošās, neaktīvās un mitogēnu stimulētās Swiss 3T6 šūnās [7]. Izmantojot afidikolīnu — specifisku DNS polimerāžu alfa un delta inhibitoru — un 2',3'-dideoksitimidīna-5'-trifosfātu, lai inhibētu DNS polimerāzi beta, viņi atklāja, ka SSB reparācija bija jutīgāka pret afidikolīnu neatkarīgi no šūnu proliferācijas stāvokļa. Afidikolīns aptuveni trīs reizes spēcīgāk inhibēja DNS atjaunošanos neaktīvās un mitogēnu stimulētās šūnās nekā aktīvi proliferējošās šūnās, norādot uz afidikolīnam jutīgu polimerāzi — visticamāk, DNS polimerāzi alfa — kā posmu, kas ierobežo reparāciju neaktīvās šūnās.

Nukleotīdu metabolisma jomā Tatibana un kolēģi pētīja metabolisma plūsmas agrīno mitogēno stimulāciju caur fosforibozilpirofosfātu (PRPP) uz nukleotīdiem [8]. Strādājot galvenokārt ar Swiss 3T3 šūnām, viņi parādīja, ka EGF kopā ar insulīnu aptuveni divkāršoja plūsmu caur PRPP un ka šai reakcijai bija nepieciešama ārēja magnija pievienošanās. Tika pētītas neaktīvās Swiss 3T6 šūnas kopā ar cilvēka augļa fibroblastiem, un tika novērota līdzīga nukleotīdu sintēzes stimulācija pēc saskares ar serumu, tādējādi iekļaujot 3T6 šūnas tieši eksperimentālajā sērijā un ilustrējot, kā purīnu un pirimidīnu de novo biosintēze tiek aktivizēta kā agrīna reakcija uz mitogēno stimulāciju.

Šūnu cikla regulācija un diferenciācija

Kleusera un Adama nozīmīgajā pētījumā tika tieši salīdzinātas Šveices 3T3 un 3T6 šūnas, lai izpētītu saistību starp ribosomālās RNS saturu, šūnu izmēru un iekļūšanu šūnu ciklā [9]. Viņu atklājumi atklāja fundamentālu bioloģisku atšķirību starp abām līnijām: 3T3 šūnām bija nepieciešams noteikts rRNA satura slieksnis, lai atkārtoti iekļūtu šūnu ciklā, savukārt 3T6 šūnas uzsāka DNS replikāciju bez būtiska rRNA pieauguma. Šo atšķirību interpretēja kā pierādījumu tam, ka 3T6 transformācijā notiek atdalīšanās no izmēra kontroles punkta, kas parasti regulē iekļūšanu šūnu ciklā, sniedzot mehānisku ieskatu šīs līnijas transformētajā fenotipā.

Thayer un kolēģi pierādīja, ka miogēnās determinācijas gēna MyoD1 transfekcija aktivizē endogēnā MyoD1 gēna ekspresiju, liecinot par pozitīvu autoregulāciju [10]. Galvenā eksperimentālā sistēma bija 10T1/2 līnija, taču ietekme uz endogēno MyoD1 mRNA tika reproducēta arī Šveices 3T6 šūnās — īpaši jāatzīmē, ka tā bija vienīgā papildu līnija starp vairākām pārbaudītajām fibroblastu un adipoblastu līnijām, kurā šis efekts tika novērots. Šī specifiskums padara 3T6 par informatīvu, atbilstošu fonu miogēnās konversijas pētījumiem. Šajā pašā darbā tika parādīts, ka MyoD1 un miogenīns piedalās pozitīvā autoregulācijas ciklā, kas ir mehānisks ieguldījums miogēnās diferenciācijas izpratnē un publicēts žurnālā „Cell”.

Čins un Liem izmantoja Swiss 3T6 šūnas, paralēli ar peles L ^tk− šūnām, kā stabilu transfekcijas saimnieku, lai pētītu žurku neirofilamentu proteīnu NF-L un NF-M ekspresiju neironu šūnu kontekstā [11]. Neirofilamentu cDNS ekspresiju vadīja SV40 un Rousa sarkomas vīrusa promotori, savukārt SV40 agrīnā fāzes promotors vadīja neomicīna selekcijas marķieri. Ar abiem NF-L un NF-M konstruktiem tika iegūti G418-rezistentie kloni, taču izdevās izveidot tikai tos klonus, kas ekspresēja imūnfluorescences ceļā nosakāmo NF-M; imūnelektronmikroskopija parādīja, ka NF-M kolokalizējas ar vimentīnu uz tiem pašiem starpposma filamentiem. Atsevišķi Gonzalez un kolēģi izmantoja Swiss 3T6 peles fibroblastus, lai raksturotu divus atšķirīgus ATP receptoru mediētus signālu pārraides ceļus, kas regulē kalcija izplūdi un plazmas membrānas permeabilizāciju, demonstrējot selektīvu desensibilizāciju starp šiem ceļiem, kas saskan ar vairāku purinoceptoru esamību šajās šūnās [12].

Saimnieka un patogēna mijiedarbība

3T6-Swiss albīno šūnas ir izrādījušās produktīvs in vitro modelis intracelulāro baktēriju patogēnu, jo īpaši Spiroplasma eriocheiris, pētīšanai. Hou un kolēģi pierādīja, ka S. eriocheiris spēj invadēt 3T6 šūnas, veidot iekļaušanas ķermeņus un izraisīt vakuolizāciju, ko vizualizēja ar imūnfluorescences un transmisijas elektronu mikroskopiju [13]. Plūsmas citometrija un MTT testi apstiprināja, ka infekcija izraisīja apoptozi un ievērojami samazināja šūnu dzīvotspēju. Inficējošas baktērijas bija nosakāmas jau vienu stundu pēc inficēšanās, un to skaits strauji pieauga līdz 12 stundām. Inficēto 3T6 šūnu pāriem veiktā mRNA un mikroRNA ekspresijas profilēšana pēc sešām stundām identificēja 619 diferencēti ekspresētus transkriptus un 22 diferencēti ekspresētus miRNA, kas konverģēja uz fokālās adhezijas un MAPK signālceļiem.

Šīs mijiedarbības molekulārie mehānismi tika sīkāk izpētīti tajā pašā šūnu modelī. Hou un kolēģi identificēja adhezīnam līdzīgu proteīnu (ALP) uz S. eriocheiris ārējās membrānas un parādīja, ka tas ir nepieciešams 3T6-Swiss albīno šūnu inficēšanai [14]. Rauga divu hibrīdu skrīnings, „far-western blotting” un kolokalizācijas eksperimenti pierādīja, ka ALP saistās ar peles proteīna fibulīna-7 EGF domēnu un ka rekombinantais ALP nomāc EGFR ceļa aktivitāti 3T6 šūnās, konkurējot ar EGF — tas ir spilgts piemērs tam, kā baktēriju virsmas proteīns izmanto saimnieka augšanas faktora asi. Papildus pētījumā Zhu un kolēģi raksturoja S. eriocheiris lizofosfolipāzi, norādot uz šī organisma spēju iekļūt peles 3T6 šūnās un izdzīvot tajās, kā arī, izmantojot antivielu neitralizāciju, parādīja, ka šis enzīms veicina virulenci infekcijas agrīnā stadijā [15]. Kopumā šie pētījumi apstiprina, ka 3T6-Swiss albīno šūnas ir reproducējams zīdītāju modelis Spiroplasma infekcijas pētījumiem.

Biomateriālu novērtēšana un biosensoru pielietojumi

3T6-Swiss albīno šūnu spēcīgā augšana un fibroblastiskās īpašības ir padarījušas tās par noderīgu modeli jaunu biomateriālu bioloģiskās saderības novērtēšanai. Rathinavel un kolēģi novērtēja elektrospun kompozītmateriālu nanoskafoldus, kas sastāvēja no mezoporozas silīcija dioksīda (SBA-15), polikaprolaktona un kurkumīna, to pielietojumam brūču sadzīšanā [16]. Šveices 3T6 šūnu migrācija, proliferācija un bioloģiskā saderība tika novērtēta, izmantojot šūnu adhezijas un dzīvo/mirušo šūnu testus, papildinot antibakteriālos testus un in vivo brūču modeli ar žurkām. Pētījumā tika uzsvērta 3T6-Swiss albīno šūnu praktiskā lietderība kā skrīninga platforma potenciālo brūču sadzīšanas biomateriālu novērtēšanai.

Papildus materiālu testēšanai 3T6-Swiss albīno šūnas ir izmantotas arī šūnu bāzētu biosensoru pētījumos. Nicolini un kolēģi izmantoja uz silīciju balstītu potenciometrisko maiņstrāvas biosensoru (PAB) — gaismas vadāmu, pH jutīgu devēja konfigurāciju —, lai reāllaikā uzraudzītu ekstracelulāro skābuma palielināšanās ātrumu kā zāļu toksicitātes rādītāju [17]. Līdzās primārajiem žurku hepatocītiem un HepG2 hepatomas šūnām, kas tika apstrādātas ar mitoksantronu, autori reģistrēja izmaiņas 3T6 peles fibroblastu skābuma palielināšanās ātrumā pēc apstrādes ar DNS antimetabolītu citarabīnu (Ara-C) un salīdzināja sensora rādījumus ar tradicionālās optiskās mikroskopijas, Neutral Red un Trypan Blue testiem. Šī šūnu līnija bija labi piemērota šiem eksperimentiem, pateicoties tās paredzamajai metaboliskajai aktivitātei un vieglai kultivēšanai uz sensoru substrātiem. Kopumā šie pielietojumi parāda, ka 3T6-Swiss albīno šūnas ieņem noderīgu nišu translacionālajos pētījumos, kas savieno šūnu bioloģiju un materiālu zinātni.

Secinājums

3T6-Swiss albīno šūnas (CVCL_0601) ir ārkārtīgi daudzpusīga un vēsturiski nozīmīga peles fibroblastu šūnu līnija. Sākotnēji šo līniju 1963. gadā izveidoja Todaro un Green no Šveices peles embrijiem, izmantojot trīs dienu pārneses režīmu ar 6 × 10⁵ šūnām uz vienu plati, un par to ir uzkrāta plaša literatūra, kas aptver viroloģiju, DNS reparāciju, šūnu cikla bioloģiju, miogēno diferenciāciju, receptoru signālu pārraidi, saimnieka un patogēna mijiedarbību, kā arī biomateriālu novērtēšanu. Tās ātrais dubultošanās laiks, uzņēmība pret produktīvu vīrusu infekciju un reaģētspēja uz augšanas faktoriem un mitogēniem padara to par viegli apstrādājamu un eksperimentāli elastīgu modelisistēmu. Neatkarīgi no tā, vai mērķis ir pētīt poliomavīrusa transkripciju, izpētīt EGF regulēto starojuma izraisīto DNS pavediena lūzuma reparāciju, novērtēt jaunu brūču sadzīšanas skeleta bioloģisko saderību vai izvērtēt intracelulāro baktēriju patogēnēzi, 3T6-Swiss albīno šūnas piedāvā labi validētu un reproducējamu eksperimentālo platformu. Pētnieki, kas vēlas iekļaut šo šūnu līniju savos pētījumos, var iepazīties ar pilnām produkta specifikācijām vai pasūtīt 3T6-Swiss albīno šūnas tieši vietnē cytion.com.

Galvenās publikācijas

1. Todaro GJ, Green H (1963) Pētījumi par peles embriju šūnu augšanu kultūrā un to attīstību par stabilām līnijām. The Journal of Cell Biology. PMID: 13985244
2. Lung O, Candlish R, Nebroski M, et al. (2021) Augstas caurlaidspējas sekvencēšana 63 šūnu līniju sugu autentifikācijai un kontaminācijas noteikšanai. Scientific Reports. PMID: 34737324
3. Hyde-DeRuyscher R, Carmichael GG (1988) Poliomavīrusa agrīnās un vēlīnās fāzes pārslēgšanās netiek regulēta transkripcijas iniciācijas līmenī un ir saistīta ar izmaiņām RNS apstrādē. Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America. PMID: 2848251
4. Rhee E, Carmichael GG (1989) Poliomavīrusa vēlā posma mRNS molekulu translācijas efektivitāte, kurām atšķiras to 5' nekodējošo vēlā posma līderu eksonu sekvences. Journal of Virology. PMID: 2535746
5. Chang D, Haynes JI 2nd, Brady JN, Consigli RA (1992) Poliomavīrusa kapsīda proteīna VP2 kodola lokalizācijas sekvences identifikācija. Virology. PMID: 1333132
6. Bildin VN, Seregina TB, Zhestyanikov VD (1990) Epidermālā augšanas faktora (EGF) un insulīna ietekme uz starojuma izraisītu DNS bojājumu reparācijas kinētiku. Acta Biologica Hungarica. PMID: 2094129
7. Bil'din VN, Seregina TB, Zhestianikov VD (1992) DNS remonta procesa regulācija zīdītāju šūnās. IV. DNS polimerāžu loma epidermālā augšanas faktora regulētajā jonizējošā starojuma izraisīto vienkāršās spirāles DNS pārtraukumu reparācijā Swiss 3T6 peles šūnās. Tsitologiia (krievu valodā; kopsavilkums angļu valodā). PMID: 1295156
8. Tatibana M, Ishijima S, Kita K, et al. (1989) Metabolisma plūsmas agrīnā mitogēnā stimulācija caur fosforibozilpirofosfātu uz nukleotīdiem Swiss 3T3 šūnās un ārējā magnija nepieciešamība šai reakcijai. Advances in Enzyme Regulation. PMID: 2483026
9. Kleuser B, Adam G (1985) Saistība starp šūnu rRNA saturu un normālu un transformētu peles šūnu līniju šūnu cikla regulāciju. „Cell Biology International Reports”. PMID: 3905022
10. Thayer MJ, Tapscott SJ, Davis RL, Wright WE, Lassar AB, Weintraub H (1989) Miogēnās determinācijas gēna MyoD1 pozitīvā autoregulācija. Cell. PMID: 2546677
11. Chin SS, Liem RK (1989) Žurku neirofilamentu proteīnu NF-L un NF-M ekspresija transfekcijās pakļautās neironu šūnās. European Journal of Cell Biology. PMID: 2516804
12. Gonzalez FA, Bonapace E, Belzer I, Friedberg I, Heppel LA (1989) Pēc to desensibilizācijas Šveices 3T6 peles fibroblastos var izšķirt divus atšķirīgus ATP receptorus. Biochemical and Biophysical Research Communications. PMID: 2818584
13. Hou L, Gu W, Zhu H, et al. (2017) Spiroplasma eriocheiris izraisa peles 3T6-Swiss albīno šūnu apoptozi, kas saistīta ar infekcijas mehānismu. Molecular Immunology. PMID: 28889064
14. Hou L, Liu Y, Gao Q, et al. (2017) Spiroplasma eriocheiris adhezīnam līdzīgais proteīns (ALP) mijiedarbojas ar epidermālā augšanas faktora (EGF) domēna proteīniem, lai veicinātu infekciju. „Frontiers in Cellular and Infection Microbiology”. PMID: 28184355
15. Zhu H, Liu P, Du J, et al. (2017) Spiroplasma eriocheiris lizofosfolipāzes proteīna identifikācija un tā funkcijas pārbaude. Mikrobioloģija (Reading). PMID: 27926815
16. Rathinavel S, Korrapati PS, Kalaiselvi P, Dharmalingam S (2021) Mesoporozs silīcija dioksīds, kas iekļauts PCL/kurkumīna nanošķiedrā, izmantošanai brūču sadzīšanā. European Journal of Pharmaceutical Sciences. PMID: 34571179
17. Nicolini C, Lanzi M, Accossato P, et al. (1995) Silīcija bāzes biosensors reāllaika toksicitātes testēšanai normālās un vēža aknu šūnās. Biosensori un bioelektronika. PMID: 7576440